Raksti par mākslinieci



SākumlapaZiņasKultūrvideKultūra

Dace Lielā un viņas jūras gleznas (0)26.10.2006
Izstāde
Akciju sabiedrības "UPB" būvuzņēmuma "Nams"  izstāžu galerijā savu gleznu kolekciju "Jūras mala" atvedusi rīdziniece Dace Lielā. Nosaukums rāda, ka personālizstādē skatāmas jūras ainavas. Māksliniece kādā atklātības brīdī sacījusi: "Nespēju beigt apbrīnot dabu. Tā vienmēr bijusi tik patiesa un fascinējoša. Gaisma, sajūtas un cilvēki šajā vibrējošajā un dažreiz klusajā pasaulē ir manu gleznu saturs."

Reklāma

Dace Lielā ir viena no redzamākajām latviešu stājglezniecības māksliniecēm. Viņas mākslas klātbūtne Liepājā, protams, ir notikums, jo īpaši tāpēc, ka viņa pieder pie tām personībām, kuras izvairās no publicitātes, no rosīšanās sabiedrībā.

– Jums ne visai patīkot sniegt intervijas un rādīties sabiedrībā. Kas tad jūs pamudināja atbraukt ar savu gleznu kolekciju uz Liepāju?
– Man zvanīja un piedāvāja parādīt savus darbus šeit. Ieteica arī parunāt ar kolēģēm Sandru Krastiņu un Ievu Iltneri, kā viņām gājis.
– Kādus secinājumus viņas izdarījušas?
– Viņām paticis, atsauksmes labas. Tad arī nolēmu: labi, labi, braukšu. Tas varbūt nav tik atbildīgs pasākums, kā muzejā rīkot personālizstādi, katalogu gatavot, jo te daudz darbu nevar izlikt. Tāpēc arī piekritu.
– Jūras bildes jūs piemeklējāt tāpēc, ka braucāt pie jūras?
– Nē. Jūru gleznoju jau sen un ilgi. Tas nav darbs, ko vienā dienā var padarīt. Parasti strādāju pie diviem vai vairākiem darbiem. Gadās, ka ir kāds termiņš, kad darbs jāpabeidz, un tas man ne visai patīk, jo tad jāsāk rēķināt, jāsastāda grafiks. Man vēl bija variants te atvest kalnu bildes, bet tad domāju, ka te nebūs tā īstā vieta, jo telpa nav liela, tādēļ labāk izvēlējos vienu tēmu.
– Ir zināms, ka jūs sen fascinē kalni, labprāt slēpojat, ka jums ļoti mīļi zirgi. Vai tas viss ir arī jūsu mūžīgā tēma gleznās?
– Visam saistība ar to, kas patīk. Jūra man jau no bērnības ir pazīstama, jo tad visas vasaras pavadīju Jūrmalā, Rīgas jūras līcī. No 12 gadu vecuma man sākās "kalnu ēra". Bet ar zirgiem relatīvi nesen. Kaut gan zirgi man patika jau bērnībā, bet tad tie nebija pieejami. Zirgus vienmēr esmu zīmējusi, mazāk gleznojusi. Bet kopš man viņi ir, es neesmu tos gleznojusi, pagaidām atturos. Man ir divi zirdziņi.
– Jums ir divi dēli ar skaistiem veciem latviešu vārdiem.
– Krišjānis un Indriķis. Krišjānim šogad paliek 27 gadi, viņš ir skatuves gaismu mākslinieks, dizaineris un strādā Īrijā. Tagad viņš ar koncertturneju devies uz Ameriku. Indriķis studē Amerikā, un viņam jau ir dēliņš.
– Pie kā strādājat tagad?
– Ir kāds plāns, bet to es nestāstīšu (smejas).
– Vai jums ir nepieciešama iedvesma?
– Nē, nē. Es gleznoju tik sen, jau pirms skolas vecuma, tad sekoja profesionālā izglītība Rozentāla skolā, Mākslas akadēmijā un vēl trīs gadi Eduarda Kalniņa darbnīcā – tas jau kopā ir 16 gadi. Nu, kāda iedvesma, gleznoju, un viss.
– Jūs esot no tiem māksliniekiem, kuriem par darbu pārdošanu nav jāraizējas.
– Jā, man nav darbu mājās. Ko varēju atrast, atvedu uz Liepāju.
– Jums neviens nav jāmeklē, meklē jūs un jūsu gleznas. Tāpat kā liepājnieki meklēja un aicināja atbraukt.
– Man bija liela ziņkāre atkal redzēt Liepāju. Ļoti. Mēģināšu to tuvāk apskatīt.




DACE LIELĀ
           
DACE LIELĀ (dz. 1957), kas izstādē pārstāvēta ar gleznu „Meitene Zaļā”, ir viena no spēcīgākajām reālistiskās figurālās glezniecības savas paaudzes pārstāvēm Latvijā. Autores gleznās nozīmīgu lomu ieņem ainava un cilvēks tajā.
Dace lielā: “Nespēju beigt apbrīnot dabu. Tā vienmēr ir bijusi tik patiesa un fascinējoša. Gaisma, sajūtas un cilvēki šajā vibrējošajā un dažreiz klusajā pasaulē, ir manu gleznu saturs.”
Dace Lielā izstādēs piedalās kopš 1980. gada. Māksliniece ir visu nozīmīgo izstāžu dalībniece kopš 1989. gada  Latvijā, Lietuvā, Vācijā, Dānijā, ASV, Portugālē, Kanādā, Francijā, Spānijā, un Holandē.
Mākslinieces darbi atrodami  Mākslas muzejā Arsenāls Rīgā, Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijā, Valsts Tretjakova galerijā  Maskavā, Jane Voorhes Zimmerli mākslas muzejā Ņūdžersijā / ASV,  Poznaņas Mākslas muzejā Polijā un privātās kolekcijās Latvijā un ārzemēs.




Valmieras Novadpētniecības muzejā Daces Lielās gleznu izstāde (0)
Komercziņas Datums: 12.11.2007


No 9.novembra līdz 8.decembrim Valmieras Novadpētniecības muzejā aplūkojama mākslinieces Daces Lielās gleznu izstāde. Māksliniece konsekventi strādā pie lielformāta figurālām kompozīcijām, kurās risina smalkas tonālās attiecības. Gleznās izmantotas mūsdienu kultūrai raksturīgas ikonas, detaļas un elementi.

Dace Lielā ir viena no redzamākajām savas paaudzes gleznotājām, kas strādā pie lielformāta figurālām kompozīcijām. Māksliniece atzīst: “Nespēju beigt apbrīnot dabu. Tā vienmēr ir bijusi tik patiesa un fascinējoša. Gaisma, sajūtas un cilvēki šajā vibrējošajā un dažreiz klusajā pasaulē, ir manu gleznu saturs. Man patīk izaicinājums. Gleznot banalitātes vai kaut ko tādu, kas jau robežojas ar kiču - cilvēki nevar aizbēgt no šādām parādībām - tās vienkārši ir līdzās, tās eksistē. Viss skaistais ir banāls. Saulrieti, jūra un sievietes. Kad sāk to gleznot, dažkārt sanāk tādi brīnumi…”.

Māksliniece darbojusies interjera mākslā, preses grafikā, apgleznojusi porcelānu, ir daudzu profesionālo konkursu laureāte. Dace Lielā piedalījusies izstādēs Latvijā, Lietuvā, Vācijā, Dānijā, ASV, Spānijā un citviet. Mākslinieces darbi iekļauti ASV, Latvijas, Polijas un Krievijas muzeju un galeriju kolekcijās.


Līga Tarbuna





Tiks atklāta Daces Lielās izstāde "Gleznas"
Galerija Daugava, 13.10.2010. 17:32


Rietumu Banka savā jaunajā izstāžu zālē Vesetas ielā 7 sadarbībā ar galeriju Daugava 20 . oktobrī plkst.16:00 atklās gleznotājas Daces Lielās izstādi "Gleznas", kurā tiks eksponēti jaunākie darbi, kas tapuši pēc mākslinieces personālizstādes Nacionālajā mākslas muzejā (2005).


Par izstādi un gleznām māksliniece Dace Lielā stāsta: "Visām jūrām vai okeāniem piemīt kāds maģisks vilinājums. Laikam tāpēc, ka nevar saskatīt pretējo krastu. Pat, ja cilvēki nepeldas , nezvejo, nebrauc ar laivu, kuģi utt. Viņi var stundām ilgi sēdēt jūras krastā un iegrimuši domās raudzīties tālumā, vai kilometriem klīst gar krastu. Vai jūras mala ir kāda robežvieta? Man patīk domāt, ka šis vizuālais plašums dara cilvēkus laimīgākus.

Vilinājums uzgleznot jūru, precīzāk – jūras tēlu, tādu, kur nekas nenotiek, vien neliels vējiņš pūšs , mani saista jau sen. Ūdens virsmas nemitīgā mainība atkarībā no gaismas, vēja un gadalaika, viļņu ritmiskums un skaņa raisa meditatīvas domas un sajūtas. Es nezinu, vai to var uzgleznot, bet metodiski pētot ūdens un debess vizuālo mijiedarbību,
matērijas īpašības atkarībā no gaismas, vai krāsas un tonalitātes izmaiņas telpā, ir mēģinājums radīt ilūziju par telpu un laiku plaknē.

Gleznas „varoņi" ir ūdens un debesis. Ne gaisam, ne ūdeņiem nav krāsa, bet konkrētai jūrai un debesīm ir.. Man jāzina – kāpēc.

Skata punkts ir cilvēks un viņa redzeslokā horizonts. Horizonts – horizontāle – tāle.

Zīmējumu veido ūdens virsma, kuru ir uzirdinājis vējš, izjaucot debess spoguļattēlu.
Tas ir sīku nejaušību virknējums, kas savukārt var apvienoties lielākos ritmos. Tam nav sakara ar ornamentu.

Ūdens materialitāte lielā mērā ir noteikusi gleznošanas līdzekļus un tehniku. Mana izvēle ir akrila krāsas. Tās atjaucot ar ūdeni darba process pats par sevi tuvina ūdens būtībai. Viss plūst un mainās. Viena no ūdens vizuālajām īpašībām ir caurspīdīgums, kas pamanāms gleznojot plāni, lazējot desmitiem reižu

Parasti iesākot darbu gleznoju to, kas ir zem ūdens, bet rezultātā tas kļūst par noslēpumu."




Dace Lielā. Horizontālē noķertās sajūtas
Zane Radzobe
Trešdiena, 15. jūlijs (2009) 08:47
Gleznotāja Dace Lielā: "Mana proporciju izjūta nāk no Latvijas dabas"

"Ja cilvēks kaut reizi bijis ārpus pilsētas, tai sajūtai viņā ir jābūt. Gaismas un formu likumsakarībām. Specifiskajai ģeometrijai, kas ir dabā. Raksturam. Ainava jau nenozīmē nozīmēt no dabas. Nē, tas ir sarežģītāk — noķert struktūru, rakstu. Ja to noķer, tālāk var veidot pats — sajūta saglabājas," saka māksliniece Dace Lielā. Līdz jūlija beigām galerijā Daugava skatāma viņas ainavu izstāde.


Latviska proporciju izjūta

Eksponētie darbi nav īpaši gleznoti jaunai izstādei. Greznību vairākus gadus gleznot lielākai skatei šodien Latvijā mākslinieks finansiāli nevar atļauties, saka D.Lielā. Tāpēc izstādē pēdējo gadu darbi, gan jau iepriekš eksponētie, gan mazāk zināmie. Venēcijas skats, meža ainava ziemā, ūdens dažādās tā tonālajās un emocionālajās niansēs. Tomēr nelielajā galerijas telpā gleznas cita ar citu sasaucas gluži kā viena cikla darbi. Varbūt tāpēc, ka pati māksliniece savā daiļradē lūzumus nesaskata: "Nedomāju, ka apkārtējā situācija, sadzīve mākslā var ko ļoti izmainīt. Ir cilvēki, kas paši mētājas, visu laiku grib būt kas cits. Es tāda neesmu. Man ir bijuši izlēcieni, bet laikam tādēļ, lai atgrieztos pie jau bijušā. Neesmu noliegusi to, ko apguvu, mācoties Rozentāla skolā, akadēmijā. Izmantoju, turpinu, un mana glezniecība savā ziņā ir tradicionāla. Bet tas, kas atkarīgs no katra cilvēka, redzējums, ir mans. Man allaž paticis gleznot dabā." Vai

D.Lielās ainavas ir latviskas? "Man, atklāti sakot, Latvijas ainava šķiet vienkārši pļava un krūmi. No tāda klasiska ainavas uzstādījuma cenšos izvairīties. Mēs visi zinām, kāda Latvijas ainava ir mākslas vēsturē, vecmeistaru darbos, kādi ir kompozīcijas principi. Es par kompozīciju daudz nedomāju, man svarīgs ir redzējums, horizontālais formāts. Un proporciju sajūta, kas man ir ļoti latviska. Teiksim, attiecība starp debesīm un zemi, izstiepta forma… Proporcijas — tas ir kods, kas ienāk ne tikai ainavā, bet arī tajā, kā mākslinieks veido kompozīciju, cik liela ir figūra, kā attiecas tumšais pret gaišo vai ēna pret gaismu. Par sevi varu teikt — esmu Latvijā uzaugusi, un mana proporciju izjūta nāk no dabas, Latvijas ainavas. Daba ir izcila skolotāja. Ja gleznā cilvēks atrodas dabā, tas ir vesels vizuāls sižets. Literatūra, kaut galvenais — kādā kontekstā figūra ir ar dabu. Tā manās gleznās bija jau pirms trīsdesmit gadiem, tikai agrāk es neaizdomājos, kāpēc."

Tieši tāpēc izstādē tik labi iegulst, piemēram, Venēcija. "Es pati par izstādi nebiju domājusi, bet galerijā gleznas bija, un sapratām, kas tās apvieno — ainava. Līdz šim man ainavu izstādes nav bijis, tās izstādītas pa vienai divām izstādēs. Acīmredzot var teikt, ka šeit gleznotas lietas un vietas, kas man vizuāli ir patikušas, sajustas. Piemēram, Venēcija… Tur ir kas īpašs. Pilsētu ainavās jau parasti nav nekā dabīga, viss ir cilvēku veidots. Venēcijā nāk klāt ūdens. Un dīvainais apgaismojums — pilsēta ir caurspīdīga, jo ūdens reflektē, nedabiski izgaismo ēnas."

Dzīvesveids

Laikā, kad laikmetīgajā mākslā redzamajā priekšplānā izvirzījušies citi mediji, kas mākslinieci piesaista glezniecībai un ko tā viņai nozīmē? "Glezniecība ir dzīvesveids. Reizēm domāju: vai citi cilvēki arī redz pasauli tā, kā es? Droši vien ikdienā citi redz zilu šķīvi un sarkanu bļodiņu, nevis krāsu attiecības, ēnu tumšuma un gaišuma attiecības... Gleznošana savā ziņā ir pasaules uztvere. Ir jājūt niansēs, citādi gleznā noteikti kaut kas pazūd. Darbos reizēm pat atsakos no ļoti zināmām, akadēmiskām parādībām, teiksim, perspektīvas likumiem. Perspektīva jau dabā nepastāv, ir izgudrojums, kaut, protams, milzīgs renesanses glezniecības atklājums. Bet, ja man to sajūtai nevajag… Man svarīgi izvēlēties, cik lielu dziļumu gribu. Brīžiem gleznā vispār izmantoju divus skatu punktus, tas man šķiet ļoti interesanti." Un vēl — glezniecībā atšķirībā no laikmetīgās mākslas izplatītajiem stereotipiem galvenais esot vizualitāte. "Vizuālā māksla, man liekas, jebkurā gadījumā manipulē ar vizuāli uztveramo. Kas tad ir koncepts? Ja atvērtu augstskolu, kas nodarbotos ar konceptu izgudrošanu, vai tie būtu labākie mākslinieki? Domāju, ka ne. Laikmetīgās mākslas koncepti šodien brīžiem pat nešķiet kas īpašs. Meinstrīms. Mākslas vēsturē bijis vesels periods — konceptuālisms. Un tagad, skatoties izstādes, darbi īstenībā ir absolūti nebaudāmi. Tur vizuāli nav, ko redzēt. Jā, ar krāsu var visu ko uzkrāsot, uzrakstīt, viela jau pakļaujas, bet vizualitāte tomēr tur nav galvenais. Glezniecībā tomēr jāzina, jāprot daudz vairāk, lai tevi uzskatītu par profesionāli. Ja grib kaut kur iejaukties, jābūt zināšanām. Tāpēc es nejūtu tiesības iejaukties tajā, kas nav mana lieta. Katrs kultūras cilvēks var iestāties par ētikas lietām, bet par to jārunā savā valodā.